No hipija līdz Krišnai
"Galvenais ir tas, pie kā tu pieturies savā būtībā."
Šrīlas Prabhupādas piemiņas dienā, 17.novembrī, "Šrī Šrī Gaura Nitai" templī ir dzirdamas melodijas, kas Rīgas ielām ir pazīstamas. Krišnaītu templī notiek sagatavošanās darbi rituāliem. Uģis Kuģis mums ļauj ieskatīties krišnaītu ikdienā un stāsta par viņa paša ceļu līdz šī tempļa durvīm.
Kā pievienošanās izmainīja jūsu dzīvi?
Pirmkārt, visa mana ģimene ir Krišnas apziņā. Krišnas apziņa deva man sievu un bērnus. Teiksim, ka izmainīja arī dzīvestilu - tas nav tā, ka esmu krišnaīts svētdienās vai vienu reizi mēnesī. Krišnas apziņa - tā ir mana dzīve.
Kādi ir jūsu ikdienas pienākumi?
Pirmais pienākums vienmēr ir atcerēties Dievu un nekad neaizmirst viņu. Man ir arī ģimenes pienākumi, man jārūpējas par savu sievu un bērniem. Ikdienu 2 stundas tiek pavadītas skaitot lūgšanas uz krellītēm. Stundu dienā mums ir jālasa svētie raksti un jākalpo dievībām. Mēs ēdam tikai ēdienu, kas ir piedāvāts Krišnam. Tā garīgā prakse aizņem ikdienā aptuveni 4-5 stundas, protams, neieskaitot pienākumus pret sievu, bērniem un valsti.
Hare Krišna bija pirmie, kas atvēra zupas virtuvi Latvijā. Kā tas ir saistīts ar jūsu reliģiju?
Tas ir dzīvības ēdiens. Šeit trūcīgiem cilvēkiem ir iespēja iegūt ēdienu, jo mūsu garīgais skolotājs pateica, ka ap templi 20 kilometru rādiusā cilvēki nedrīkst ciest badu. Tas nav normāli, ka cilvēki cieš badu. Ēdiens no sākuma tiek piedāvāts Dievam, un pēc tam, to ēdienu ēdot, cilvēki attīrās. Mūsu mērķis nav barot trūcīgos cilvēkus tāpēc, ka viņiem nav ko ēst. Mūsu mērķis ir dot ēdienu cilvēkiem, lai viņi nonāk pie Krišnas apziņas.
Kā jums šķiet, kas ir tas viens elements, kas piesaista cilvēkus Krišnas apziņai?
Mūsu kopienā ir tā - ko mēs sakām, to mēs arī darām. Mēs esam radikāli cilvēki. Tā ir mūsu īpašība - izlēmība. Mēs zinām, ko mēs gribam, un darām visu, lai to sasniegtu. Dažus piesaista gaisma, kas nāk no mums, kad ejam pa ielām, bet es vairāk teiktu, ka šie cilvēki, kas iet un to praktizē, ir ļoti izlēmīgi cilvēki. Viņi zina, ko grib, un iet uz to.
Vai ir bijis kāds izteikts brīdis, kad notika kopienas uzplaukums?
Šeit Rīgā, kad es pievienojos 2006. gadā, bija ļoti daudz cilvēku, un pēc tam lēnām, lēnām sāka sarukt. Kopumā par Latviju pēc pieredzes daudz nevaru teikt, jo ļoti bieži ceļoju pa pasaule apkārt. Pēdējā gada laikā ļoti daudz tieši latviešu tautības pievienojas. Kad es atnācu uz templi, bija tikai krievu tautības pārstāvji, un tikai 5 latvieši. Visas programmas bija krieviski. Tagad tas ir uzplaukums tādā ziņā, ka ļoti daudz latviešu pievienojas, un pat varētu teikt, ka tieši jaunieši.
Vai ir kādi stereotipi par krišnaītiem, kurus jūs gribētu iznīcināt?
Krišnaītiem ir tāds stereotips, ka visi ir bomži un viņiem nekas nav. Viņi tikai iet pa ielām, dzied un dumji smaida. Nē, mēs visi arī strādājam, visi nodarbojamies ar nopietnām lietām. Mums visiem ir ģimenes, visi pildām valsts pienākumus. Vēl viens mīts, ko esmu dzirdējis, ir, ka krišnaīti dzer čuras. Mēs to nedarām - piedodiet. Cilvēkiem visādi dīvaini mīti par mums, bet mēs pieņemam valsts likumus un arī dzīvojam normālu dzīvi kā cilvēki. Tā vienkārši izskatās savādāk.
Jūs esat pasniedzis daudzus seminārus, vai ir kaut kas, ko esat pateicis un varbūt nožēlojat?
Ja tev ir pareizs mērķis, uz kuru tu ej, tad visa tava sīkā darbība vedīs uz turieni. Tāpēc es teiktu - ko tur nožēlot? Cilvēki tāpat domās, kaut ko teiks, viņiem būs savs viedoklis. Galvenais ir tas, pie kā tu pieturies savā būtībā. Manā būtībā ir vienmēr atcerēties Krišnu un nekad neaizmirst, viss pārējais ir detaļas.
Ieklausies vienā no Hare Krišnas slavas dziesmām:
